Nevēlamie barotāji
Es nekautrējos atzīt, ka man bija problēma. Kāpēc izlēmu par to runāt? Jo zinu, ka ir daudzi tādi paši kā es, kuri man nesaprotamu iemeslu dēļ izvēlas klusēt. Gribu, lai arī viņi zina, ka par to ir jārunā, jo tikai tā ir iespējams izkulties no situācijas, kādā biju es un joprojām ir daudzi man līdzīgie.
Ir tā, ka reiz sāku ievērot, ka aizvien biežāk sajutu nepatīkamu smaguma sajūtu. Pats dīvainākais tajā visā bija tas, ka tā tam noteikti nevajadzēja būt – visu savu mūžu es biju dzīvojusi veselīgi un ēdu tikai to, ko pati rūpīgi izvēlējos. Taču, gadiem ejot, šķita, ka manas pūles bija veltas – regulāri jutos kā (atvainojos) pierijusies cūka. Tā es vairākus gadus cīnījos ar šo savādo, nepatīkamo sajūtu, bet tā arī nekad pie tās nepieradu. Tieši otrādi – ar laiku tā kļuva vēl neciešamāka, diskomforts mani gandrīz nekad nepameta.
Nezinu, cik ilgi tas vēl tā turpinātos, ja ar mani nenotiktu kas pavisam banāls – izrādās, manam kaimiņam bija tāda pati problēma, un viņš man pastāstīja, kā no tās atbrīvoties. Nekad agrāk nebūtu iedomājusies, ka kas tāds pastāv, bet viņš man pastāstīja, ko tādu, kam sākumā nevēlējos ticēt. Zinu, ka izklausās neprātīgi, bet
mēs patiesībā ēdam ne tikai to, ko paši izvēlamies, bet arī uzņemam „pārtiku”, par kuras esamību mums nebija ne jausmas.
Viņš man pastāstīja, ka pastāv pat uzņēmumi, kas parūpējas par to, lai mums regulāri slepus tiktu iebaroti visādi draņķi.To visu dzirdot, jutos šokēta un apkrāpta, bet, paldies Dievam, viņš man paskaidroja, ka bažām nav pamata –
esot vairāki veidi, kā atbrīvoties no šiem nevēlamajiem barotājiem.
Pavisam vienkāršā, bet efektīva metode, ko viņš izmantoja – rakstiski paziņoja, ka nevēlas uzņemt neko neplānotu jeb izrotājās ar uzlīmi „Neadresētus sūtījumus nemest”. Par laimi nevēlamie barotāji šādus paziņojumus respektē.
Par citiem veidiem pastāstīšu drīzumā.
Pastkastīte Brīvā, Valmierā, 2013.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru